Ziņa par Sarmīti nāca no attāliem paziņām, kas dzīvo netālu, tuvāk Liepājai. Viņi lūdza: “Varbūt
jūs varat ar viņu aprunāties… varbūt mēs spēsim kaut nedaudz palīdzēt.”
Pēc nelielas sarunas, nolēmām, dosimies ceļā.
Sarmīte jau bija cienījamā vecumā. Iebraucām pagalmā un Sarmīte mūs jau gaidīja. Kad
ienācām viņas mājās, mūs sagaidīja klusa, mitra, drūma gaisotne. Pie loga dega viena svece,
sajūtas bija visai skumjas. Mājas bija kārtīgas, bet tukšas, kā telpa, kur pozitīvisms sen nav
“ciemojies”.
Sarmīte mūs sagaidīja laipni. Viņas smaids bija kluss, sirsnīgs, bet acīs gan bija manāmas
skumjas.
Kad prasījām, kāpēc svētku prieks pazudis, viņa sāka stāstīt: “Agrāk Ziemassvētki bija
ģimenes laiks. Dēls vienmēr atbrauca, māsa ar vīru vienmēr bija… pat kaimiņi parasti iesaistījās
svinībās. Mājās bija smiekli, rosība, luste, dziesmas… Mēs visi bijām kopā. Viss bija pilns
dzīvesprieka un siltuma.” – Sarmīte nopūtās un klusums..
Viņas balss kļuva trausla:
“Tagad… tagad neviena vairs nav. Māsas vīrs aizgāja pirmais. Pēc tam māsa. Tad dēls…
traģiski bojā gājušais. Un visbeidzot mans mīļotais vīrs. Viņš aizveda pēdējo gaismas stariņu no
manas sirds. Svētki? Kādi tur vairs svētki. Tie ir tukši. Vakari..tukši.”
Viņa parādīja vecas fotogrāfijas, kurās visi smaida kopā. Viņas rokas viegli trīcēja, pieskaroties
bildēm:
“Redzat šo smaidu? To es vairs nekad nevarēšu sajust. Nekad vairs… viņi visi ir prom.”
Mēs skatījāmies apkārt, mājas apkures sistēma vairs īsti nedarbojās, ūdens pievads esot
bojāts, malka izbeigusies, pārtikas krājumi niecīgi. Taču kā pati Sarmīte saka, viss tas
materiālais ir nieks. Sāpīgāk ir tas, ka viņa vairs nekad nespēs apskaut savus mīļos.
Sarmīte lēni gāja pie loga un sacīja: “Ziniet… cilvēks var izturēt nabadzību, bet nevar izturēt
zaudējumus sirdī. Tā tukšuma sajūta… tā nekur nepazūd. Katru vakaru es sēžu šeit, klausos
klusumu, un vienīgais, kas palicis ir atmiņas. Atmiņas, kas sāp tik ļoti, ka tās varētu sagraut.”
Sarmīte skatījās uz mums, un balss trīcēja:
“To, ka šajā pasaulē es vairs nekad nesatikšu savus mīļos, nespēšu apskaut savu māsu,
sabučot savu dēlu, apķert vīru… to nevar pārdzīvot. Tā ir tukšuma sajūta.”
Viņa vēl piebilda:
“Novērtējiet katru minūti, ko pavadāt kopā ar tuvajiem. Zvani, raksti, satiecies.. nevienu mirkli
neuztveriet par pašsaprotamu. Katrs apskāviens, katra saruna, katrs smaids, tas ir dārgums, ko
nekad nevar atgūt.”
Viņa parādīja savu mazo virtuvi, kur vēl stāv veca tējas kanna, un, gatavojot tēju, viņa runāja
klusi:
“Agrāk es te gatavoju tēju visiem.”
Mēs palikām klusumā. Ilgu brīdi. Šķiet, ka pat iedegtās sveces liesmu varēja sadzirdēt. Mums
šis viss lika sirdij ieklausīties un apzināties – laiks ar tuviniekiem ir nenovērtējams.
Sarmītes stāsts lika mums saprast vienu vienkāršu patiesību: novērtē katru minūti, ko pavadāt
kopā ar mīļajiem. Zvani, raksti, satiecies, apskauj. Katrs smaids, katra saruna, tas ir dārgums,
ko nekad nevar atgūt. Itkā mēs to zinām, bet šķiet, ka par maz atceramies.
Sargājiet viens otru un lai visiem mierpilns svētku laiks!
